Zirgu audzētavas, manēžas un riteņu (pārvadājumu) komplekss ir spilgts akcents vēsturiskā perioda neogotikas stila lauku sētā. Pašlaik darbojošās zirgu fermas ir viena no vecākajām zirgaudzētavām Lietuvā, tās vēsture raksta kopš 1899. gada.

Jātnieku māja (celta 19. gadsimta beigās, atjaunota 1980. – 1982. Gadā). Valsts zirgu ferma tika nodibināta 1952. gadā, un no 1982. gada māja tika izmantota kā zirgu fermas štata birojs. Mūsdienās tas netiek izmantots.

Vietējā aktīvista Edmunda māja, kas 90. gados pirmo reizi tika izrotāta ar daudz podiem. Kā ikvienam vietējam Žagares iedzīvotājam, Edmundam ir savs segvārds – Muse (muša).

Pirmā baznīca tika uzcelta ap 1523. gadu. 17. gadsimtā sākumā tiek pieminēta vecā koka baznīca. 1600. gadā tika nodibināta draudzes skola. Žagarī 1619. gadā; baznīcai tika plānota zeme. 1633-1636 tika uzcelta jauna ķieģeļu baznīca. Viņa sadedzināja 1804. gadā un 1805. – 1806. Baznīcai ir renesanses un baroka atribūti. Tas ir taisnstūrveida, vienas mucas, ar šauru trīsstūrveida apsu, ar vienu degunu. Baznīcas sētas žogs ir izgatavots no akmens mūra ar metāla vārtiem. Krusta ceļa staciju kapela ir piestiprināta pie žoga. Mūsdienās – aktīva sabiedrības daļa.

Pēc muižnieka Mikalojus Syrevičius dibinātās baznīcas tika uzcelta apmēram 1495. gadā. Tā pirmo reizi tika uzcelta baznīcā Vecajā Žagarī. Pēc Žemaitijas bīskapa Motiejus Valancius teiktā, 1605. gadā nodega koka Vecā Žagares baznīca. 1523. gada 4. maijs Mikalojus Syrevičius sieva Marijona Syrevičienė ziedoja baznīcai zemi, un drīz tika uzcelta jauna. 1655. gadā Zviedrijas kara laikā baznīca atkal sadega. Pēc 1712. gada ugunsgrēka tagadējā ķieģeļu baznīca tika uzcelta no ķieģeļiem un kaļķakmens. To dibināja Žagares muižnieks Albrehts Umiastowskis. 1963. gadā padomju varas iestādes slēdza Veco Žagares baznīcu, un Barboras Žagares mirstīgās atliekas tika aizvestas, un viņa nebija pārliecināta, kur palīdzēt. Sākumā tika izveidota graudu noliktava, vēlāk Šauļu Aušra muzeja filiāle lauku sadzīves priekšmetu glabāšanai. 1994. gadā pēc restaurācijas tika atjaunota Vecās Žagares baznīca. 1994. gada 24. septembris Kauņas arhibīskaps Sigitas Tamkevičius viņu iesvētīja. Atjaunotas baznīcas kapenes un atjaunots Barboras Žagarietes simboliskais zārks. 2003. gadā Sv. Pētera un Pāvila veltījumā Vecajā Žagares baznīcā iesvētīja jaunu centrālā altāra gleznu, kurā attēlota Svētā Barbara. Vecā Žagares baznīca ir renesanses stilā, taisnstūrveida, zāle, trīs naves, atdalītas ar diviem koka profilētiem pīlāriem. Presbiterija ir šaurāka nekā zāle, saplacināta ar aplenkumu. Arī lievenis ir šaurāks. Tā celta 1844. gadā. Baznīcas sienas ir biezas, apmestas. Logi ar segmentālo arku. Baznīcas kreisajā pusē ir divas durvis uz ieeju: viena baznīcas iekšpusē, otra – baznīcas pagalmā. Baznīcas griestu dēļi. Priekšējo fasādi rotā trīs arkveida nišas. Jumts ir gotisks, garš, pārklāts ar skārdu. Priekšā ir zvanu tornis. Baznīcas ārpuse ir diezgan atturīga, ar monumentālām renesanses formām. Atjaunots tikai baznīcas lielais altāris, un tajā ievietota jauna priedes koks. Atlikušā altāra arhitektūras daļa. Kancele tradicionāli atrodas baznīcas kreisajā pusē, blakus sakristejas sienai. Ērģeļu koris ir koka, ko atbalsta divi vienkārši pīlāri uz akmens pjedestāliem. Virs tām rotāti griezti, stilizēti gredzenu rotājumi. Baznīcai ir vērtīgs gājienu altāris no sakrālā un mākslinieciskā viedokļa. Tas ir koka, baroka stils. Mūsdienu gleznotas vai pārkrāsotas uz presbiterijas Pētera un Sv. Pāvila attēliem. Baznīca, pirmkārt, ir vērtīga ar savu autentisko arhitektūru. Altāris, kancele un gājieni ir vērtīgi no mākslinieciskā viedokļa, jo tie parāda baroka attīstību Lietuvā.

Raktē jeb Raktuves pilskalns (Žagarės II pilskalns ar apmetni) atrodas Žagarē pilsētas rietumu malā, Švėtītes upes labajā krastā. Zemgaļu pils Raktē stāvēja uz Raktuvas pilskalna. Vēstures avoti atslēgu pirmo reizi piemin 1272. gadā pēc tam, kad Livonijas ordenis uzbruka un nodedzināja pili, lai gan daži zinātnieki apgalvo, ka tā tika pieminēta ap 1198. gadu. Arheoloģiskie atradumi liecina par vairāk nekā tūkstoša cilvēku esamību. pr. Kr.

Mūsdienās uz pilskalna atrodas Raktuves kapela – koka tautas arhitektūras ēka, kas datēta ar 17. gadsimtu. Pilskalna vietā tika atklāti 18. gadsimts Žagares pilsētas katoļu kapi.

18. – 19. gadsimts. Tirgus laukuma krustojumā Jaunajā Žagarī uzcēla divu ķieģeļu balti apmestas sinagogu kompleksu. Vasaras sinagoga (P. Avižonio 7A) bija lielāka un krāšņāka, savukārt mazāka, bet aprīkota apkures sistēma lūdzas aukstajā sezonā (P. Avižonio 5A).
Padomju laikā abas Jaunās Žagares sinagogas tika pārbūvētas, mainītas to funkcijas: ziemas sinagoga – sporta zāle un amatnieku darbnīcas, bet Žagares ugunsdzēsības nodaļa – vasaras sinagogā.

Žagarės Ozas is a long, narrow ridge formed by sand and gravel. It is one of the most impressive and, at one time, one of the longest oaks of Lithuania because of the plains around the ridge. The purpose of the Žagarė ozo trail is to introduce visitors to the natural values, to explore the beautiful nature, to observe birds, animals or insects and to camp.

Track equipped recreational infrastructure elements: gazebos, observation towers, billboards, fireplaces, basketball court, beach volleyball courts, parking lots, outdoor toilets, changing cabins and more.

18th century At the end of the 19th century, the Russian queen Yekaterina II, who captured Lithuania as well as the New Žagarė, gave it like a present to her favorite Platon Zubov. 19th century this property went to the Narshkin who rebuilt and expanded the Zubov Manor, turning it into English-style residence. At the end of the 19th century it was reconstructed and expanded according to the project of the famous dendrologist Georg Friedrich Ferdinand Kuphaldt (1853-1938). The park occupies 63.25 hectares in the eastern part of Žagarė town. Žagarė itself is located in the north of Lithuania and belongs to the Mūša – Nemunėlis natural area.

The park consists of two parts. The western geometric part of the park,  formed in the Zubovian times – 19th century. In the 1st half. Near the southern façade was an esplenade – terraces, paths, flower beds, a circular pool with a fountain. Initially, you approached the palace from the side, turning from the road Žagarė – Joniškis. As the park expanded, the road came to the center of the park. A detour was made on the detour’s direction, and the road through the park was closed.

There have been two stages in the history of the park, which are noticeable in the structure of the park and the choice of vegetation. The smaller, or old, part of the park around the palace is associated with Zubov, who until 1858 ruled New Žagarė. After becoming the owner  Narshkin, their son Georgij began to take care of the creation of the new park and the repair of the old one. Spontaneous species of Lithuanian dendroflora – ash, spruce, and July – prevailed in the old one. The old age of the park is evidenced by decayed stumps and thick trunks, often hollow trees. It is believed that the park has been around for 200 years. The new part of the park was formed in 1898-1900. by the Kuphaldt project. He set up an English landscape park on a level field of farmland. Work began in the spring of 1898 and was completed. in the fall. Indigenous species (pine trees, spruce trees and other trees) were taken from the surrounding forests, and intraductively transported from the Riga Arboretum. Planted 2 – tall trees in a planting way. Pines were planted at the age of 5 years.
The park is planted with one tree and some with two or three rows of trees. Various species are adapted to clusters or arrays of greens glued to the park boundaries. Larger roads in the park are also planted, and the alley leading to the palace eventually transitions into a linden-lined road known as the “Lime Avenue” by locals. The park is designed in a natural (landscape), also called English, style. It has natural landscapes – no regular geometric shapes, straight lines or alleys.
K. Labanauskas conducted the research in the mature park. J. Kuprevičius also noted that bees grow the most beautiful in the park and probably the largest in Lithuanian parks. Only Priekulė and Kliošiai parks outperform Žagarė in terms of beech abundance.

Žvelgaiša pilskalns ir visiespaidīgākā Ozas daļa. Tā ir veco zemgaļu bijusī apmetne. Šī kalna nosaukumam tika dots Lietuvas prinča Žvelgaiša vārds, kurš ir vēstures avotos minēts vēstures avotos 12. – 13. gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka viņš ir iekarojis zemgaļus un nodibinājis savu dzīvesvietu Žagares pilī. 1204. gadā hercogs un viņa armija mēģināja ieņemt Rīgas pili, un viņiem neizdevās iekarot igauņu apdzīvotās zemes. 1205. gadā, atgriezies no Igaunijas zemēm, Žvelgaitis mira slazmā.
Par Žvelgaiša kalna apmetnes sākumu tiek uzskatīts 13. gadsimts. Arheologi ir atklājuši, ka cilvēki šajā pilskalnā dzīvoja 13. – 17. gadsimtā, jo pilskalna izpētes laikā tika atklāti divi kultūras pilskalni. Augšdaļā, kas datēts ar 16. – 17. gadsimtu, tika atrasti māla keramikas izstrādājumi, glazētas flīzes, māla caurules. Otrajā slānī 11. – 14. gadsimts. – sadeguši baļķi, dzelzs un misiņa rotaslietas un izstrādājumi, lieti podu ķemmes. Pilskalns atrodas Švėtes strauta kreisajā krastā, ceļa Žagarė – Akmenė kreisajā pusē. Tas ir apmēram 830 m garš un aptuveni 20 m augsts. Pilskalns nolaižas Švėtītes upes ielejā. Pilskalna vietai ir neregulāra taisnstūra forma ar malām tik tikko pamanāmu paaugstinājumu. Arheologi, kas pēta šo pilskalnu, ir atraduši koka ēkas vai žoga paliekas no 13. līdz 17. gadsimtam.

Švedpolis avots izteka atrodas Švėtė vidū, labajā krastā (2 km zem Žagares). 2002. gads tika pasludināta par hidroģeoloģisko dabas mantojuma vietu. Ūdens iesūcas no vadošajiem starpslāņu kvartāra nogulumiem. Avots tek 1,2 m virs upes ūdens līmeņa. Strauts ietek Švėtė upē 12 m attālumā. Avots ieplūst divos nevienlīdzīga spēka uzliesmojumos. Plūsmas ātrums – 2,5-0,5 l / s. Ūdens ir svaigs, piesātināts ar kalcija un magnija bikarbonātiem.
Avota ūdeni alus ražošanai izmantoja Kunsman alus darītava Švedpolis (Šventpolis) muižā. Gada laikā viņš pārdeva līdz pat 50 000 spaiņu alus, un slavenais “Hercogu” alus sasniedza pat Kaukāzu.

Informācijas avots: http://zagaresrp.am.lt/

Žagares reģionālā parka ķiršu dārzs tika sākts stādīt 2011. gadā. 2007. gada pavasarī Žagares pilsētas malā, Švėtītes upes krastā, tā platība ir 1,7 ha. Šī ideja radās nejauši. Žagarė jau sen ir pazīstama ar savu īpašo ķiršu veidu – tārpiem, jo ​​zemes dolomīta virsma ir labvēlīga šāda veida ķiršu garšas veidošanai. Žagarvishne ir agrīna ķiršu šķirne, kas saskaņā ar vienu versiju nāk no ķiršu stādiem, kas audzēti Žagarē muižā. Interesanti, ka jau 1786. gadā. Žagares iedzīvotāju saistībās tika teikts, ka katram iedzīvotājam jāstāda ķirsis savā sētā. 18. gadsimtā zagari veica pilnu ķiršu novākšanas gadu. 20. gadsimts 18. gadsimta sākumā žagarieši veda ķiršus pārdošanai uz Rīgu, Mintautu, Kauņu, Klaipēdu, un Sanktpēterburgas tirgū bija pat atsevišķa ķegļu nodaļa. Kazenes liķieris 20. gadsimtā. pr. pirmais sāka ražošanu Rīgas rūpnīcā.
Žagarvishne 1962 iekļauta valsts augu šķirņu sarakstā. Ir vairākas zirņu ķiršu šķirnes, kas atšķiras pēc gatavības, ražas, augļu formas un citām īpašībām. Līdz šai dienai jenoti aug gandrīz katrā sētā un ir unikāls Žagares pilsētas simbols.

Telefons: +37042660809

Telefons: +370 618 52578

Telefons: +37042656853

Telefons: +37068740247

Telefons: +37067193930